Vai mēs esam pietiekami gudri, lai spriestu par dzīvnieku prātu?

Pagājušā gadsimta lielāko daļu zinātne bija pārāk piesardzīga un skeptiska attiecībā uz dzīvnieku intelektu. Dzīvnieku uzvedības pētnieki vai nu nedomāja par viņu intelektu, vai arī noraidīja pašu šo jēdzienu. Lielākā daļa apiet šo tēmu. Bet laiki mainās. Neviena nedēļa nepaiet, kad parādās jauni ziņojumi par dzīvnieku kognitīvo procesu sarežģītību, bieži vien papildināti ar video materiāliem internetā kā apstiprinājums.

Kādi komunikācijas veidi ir dzīvniekiem un vai viņiem ir līdzība runai? Vai dzīvnieki var atpazīt sevi spogulī? Vai dzīvniekiem ir raksturīga draudzība un emocionāla pieķeršanās? Vai viņi vada karus un miermīlīgas sarunas? Grāmatā lasītāji uzzinās atbildes uz šiem jautājumiem, kā arī, piemēram, ka žurkas var nožēlot pieņemtos lēmumus, vārnas izgatavo rīkus, astoņkāji atpazīst cilvēku sejas, un speciālie neironi ļauj pērtiķiem mācīties no citu kļūdām. Zinātnieki atklāti runā par dzīvnieku kultūru, viņu spēju līdzjūtībai un draudzībai. Aizliegtu tēmu vairs nav, tostarp arī prāta jomā, kas agrāk tika uzskatīta par izņēmuma cilvēka īpašumu.

Autors stāsta par etoloģijas vēsturi, par nežēlīgām diskusijām ar behavioristiem, un galvenais — par milzīgu eksperimentālo darbu un novērojumiem par dzīvnieku dabisko uzvedību. Analizējot domāšanas procesu attīstības ceļus dažādu sugu evolūcijas vēsturē, Franss de Vāls pārliecinoši parāda, ka cilvēks šajā rindā ir tikai viens no daudziem domājošiem radījumiem.