Fantastiskie briesmoņi mūsu apziņā. Kā briesmoņi palīdzēja mums kļūt par cilvēkiem

Visiem, kas kādreiz baidījās no tumsas un domāja, kāpēc mēs ar tādu aizrautību skatāmies šausmu filmas un pārstāstām senus stāstus par pūķiem.

Briesmoņi vienmēr ir bijuši ar mums, jo tie — esam mēs paši. Vai, precīzāk, tas, ko mēs atsakāmies sevi uzskatīt.

Balstoties uz plašu materiālu — no «Gilgameša eposa» un «Beovulfa» līdz psihanalīzei un evolūcijas bioloģijai, — vēsturniece Natālija Lorensa pēta simboliskos attēlus. Ragu šamanis, vendigo, ehidna, pūķis, dinozaurs, minotauru un Medūza Gorgona parādās ne tikai kā šausmu stāstu varoņi, bet kā arhetipi, caur kuriem mēs mācījāmies tikt galā ar haosu, noteikt robežas «savam» un «svešam» un vienoties ar «zvēru» iekšienē. Mēs uzzināsim, kā mainījās briesmoņu uztvere ar zinātnes attīstību: kāpēc XVII gadsimtā zinātnieki uzskatīja pangolīnus par velniem, kad sievietes-dievietes auglības sākās asociēt ar čūskām un kā mežonīgais Grendels no senangļu eposa pārvērtās par ekoloģisko sargu mūsdienu literatūrā. Autore parāda, kā iztēle palīdz cilvēcei tikt galā ar realitātes šausmām. No pirmatnējā baiļu sajūtas pret mežonīgo dabu līdz kodolbumbai — mēs vienmēr attēlojam savus murgus kā kaut ko zvīņainu un zobainu.