Leģenda par Grālu

Emma Junga (1882–1955), analītiskās psiholoģijas pamatlicēja Kārļa Gustava Junga sieva, un Marija-Luīze fon Franca (1915–1998), viņa ilggadējā līdzstrādniece un tuvākā kolēģe, pavadīja vairāk nekā 30 gadus, rakstot šo grāmatu. Tieši no junguānisma skatpunkta abas pētnieces analizē plašo materiālu par leģendām... par Grālu. Līdzīgi kā dziļajam simbolismam alķīmijā, šīs folkloras fantāzijas un to simbolika attēlo būtiskos, bezapziņas psihiskos procesus. Grāmatas autoru uzmanības centrā ir viduslaiku franču dzejnieka Kretjēna de Trua darbs, kurš ir kurtozā romāna atklājējs un vecākās no zināmajām kompilācijām par Grālu sastādītājs. Ticējums par maģisko artefaktu, kas dāvā veselību un labklājību, kas ir paslēpts grūti pieejamā zemē, aizmirstā pilī smagi slima karaļa, jau astoņus gadsimtus izraisa nepārtrauktu interesi plašā auditorijā. Arhetipiskais motīvs par dārgumu meklējumiem ieņem dīvainu savstarpēju saikni ar Dieva Dēla krustceļu: saskaņā ar leģendu, dārgums ir trauks, kurā Jāzeps no Arimatijas savācis Jēzus Kristus izlieto asinis. Tādējādi stāsts par Grālu izgaismo ne tikai fundamentālas cilvēces problēmas, bet arī traģiskus notikumus, kas veido kristīgās kultūras fonu. Pateicoties šādam paradoksālam sintēzei, stāsts par bruņiniekiem, kuri alkst dzert no brīnumainā kausa, joprojām paliek dzīvotspējīgs literārs fenomens.