S. Kjerkeģors - viens no XX gadsimta filozofijas pamatlicējiem, eksistenciālisma priekšgājējs. Viņš savās filozofiskajās pārdomās centrā izvirza vienotā - unikālā - cilvēka esamības problēmu, iebilstot pret vispārējiem un objektīviem cilvēka esamības pamatiem. Cilvēks, pēc Kjerkeģora domām, atšķirībā no dzīvnieka, nav sugas, bet eksistējoša būtne. Šajā paradigmas filozofs analizē trīs cilvēka eksistences sfēras - estētisko, ētisko un reliģisko. Vēsturiski pirmā stadija ir estētiskā, kad cilvēks ir pārņemts ar baudām, apsēsts ar kaislībām, kad viņš kļūst par savu paša tieksmju gūstekni. Šī rezultāts ir pārsātinājums un bezjēdzības sajūta, kas pavada izmisumu. Otrā cilvēka dzīves stadija ir ētiskā, kas ir pretstatā estētiskajai. Tās pamats ir apziņa par atbildību un pienākumu katram cilvēkam pret līdzcilvēkiem, pret cilvēci. Galvenais prasījums cilvēkam kļūst prasījums kļūt par sevi pašu. Trešā cilvēka attīstības stadija, kas ir pretrunā pirmajām divām, ir reliģiskā. Ticība - augstākā kaislība cilvēkā. Varbūt jebkurā paaudzē atradīsies daudz cilvēku, kuri pat nav sasnieguši to, bet neatradīsies neviens, kurš varētu aiziet tālāk par to... Tomēr arī tam, kurš vēl nav sasniedzis ticību, dzīve uzdod pietiekami daudz uzdevumu, un, ja attiecībā pret tiem ir godīga attieksme, viņa dzīve nepaliks bezjēdzīga, lai arī tā nebūtu līdzīga to dzīvei, kuri sapratuši un ieguvuši vislielāko - TICĪBU. Ticība ir augstākās cilvēka attīstības stadijas pamats, proti, eksistences stadijas. Apskatīt ticības avotu, tās specifiku - ir traktāta Bailes un trīce uzdevums. Kjerkeģors izvirza par galveno varoni - ticības bruņinieku - Bībeles Ābrahāmu un cenšas parādīt Ābrahāma eksistenci un viņa rīcību ar sirdi. Ticības apskate, kuru personificē Ābrahāms, ļauj redzēt viņa neatkārtojamo unikālumu, kas nes brīnumu
