Sēren Kierkegaard - viens no XX gadsimta filozofijas pamatlicējiem, eksistenciālisma priekšgājējs. Viņš savās filozofiskajās pārdomās centrā izvirza vienotā - unikālā - cilvēka esamības problēmu, iebilstot pret vispārējiem un objektīviem cilvēka esamības pamatiem. Cilvēks, pēc Kierkegaarda domām, atšķirībā no dzīvnieka, nav sugas, bet eksistējoša būtne. Šajā paradigmas ietvarā filozofs analizē trīs cilvēka eksistences sfēras - estētisko, ētisko un reliģisko. Vēsturiski pirmā stadija ir estētiskā, kad cilvēks ir pārņemts ar baudām, apsēsts ar kaislībām, kad viņš kļūst par savu paša tieksmju gūstekni. Šī rezultāts ir pārsātinājums un bezjēdzības sajūta, kas pavada izmisumu. Otrā cilvēka dzīves stadija ir ētiskā, kas ir pretstatā estētiskajai. Tās pamats ir apziņa par atbildību un pienākumu katram cilvēkam pret līdzcilvēkiem, pret cilvēci. Galvenais prasījums cilvēkam kļūst prasījums kļūt par sevi pašu. Trešā cilvēka attīstības stadija, kas ir pretrunā pirmajām divām, ir reliģiskā. Ticība - augstākā kaislība cilvēkā. Varbūt jebkurā paaudzē atradīsies daudz cilvēku, kuri pat nav sasnieguši to, bet neatradīsies neviens, kurš varētu aiziet tālāk par to... Tomēr arī tam, kurš vēl nav sasniedzis ticību, dzīve uzdod pietiekami daudz uzdevumu, un, ja attiecības pret tiem ir godīgas, viņa dzīve nepaliks bezjēdzīga, lai arī tā nebūtu līdzīga to cilvēku dzīvei, kuri ir sapratuši un ieguvuši vislielāko - TICĪBU. Ticība ir augstākās cilvēka attīstības stadijas pamats, proti, eksistences stadijas. Apskatīt ticības avotu, tās specifiku - ir traktāta Bailes un trīce uzdevums. Kierkegaards izvirza par galveno varoni - ticības bruņinieku - Bībeles Ābrahāmu un cenšas parādīt Ābrahāma eksistenci un viņa rīcību ar sirdi. Ticības apskate, ko personificē Ābrahāms, ļauj saskatīt viņa neatkārtojamo unikālumu, kas nes brīnumu.
