Neiespējamā kailums

Izcilais franču sinologs Fransuā Žuljēns (dzimis 1951. gadā) savā grāmatā «Neiespējamā kailums» (2000) norāda uz principālu, bet ne acīmredzamu atšķirību starp rietumu un austrumu pasaules uzskatiem: kamēr Eiropas mākslā no antīkajām statujām līdz mūsdienu fotogrāfijai kailais ķermenis parādās kā fenomens, kas ir neatņemama un iesakņojusies kultūrā, Ķīnā kailums kā filozofiska un estētiska kategorija ir neiespējams. Tās parādīšanās pieprasa «morfoloģisko» domāšanu, tieksmi uz formas fiksāciju kā idejas iemiesojumu, tas ir, pati metafizikas būtība, kas radusies Grieķijā. Ķīniešu kultūrā forma, gluži pretēji, tiek saprasta kā kaut kas procesā, pakļauts izmaiņām, un tādēļ neprasa skatiena apstāšanos uz «kailo», tātad, dzīvo ķermeni. Apsverot Ķīnas grafikas un glezniecības darbus un pārdomājot kailuma neiespējamību, Žuljēns piedāvā jauniem skatījumiem uz mūsu izpratni par patiesību, esamību un jūtīgu pieredzi kā tādu.