Gilgameša epika

"Par to, kurš visu redzējis līdz Visuma malai, kurš slēpto zinājis, kurš visu sapratis…" Tā sākas "Gilgameša epika" — senākais literārais piemineklis, kas līdz mums nonācis no šumeru un akadiešu civilizāciju dziļumiem. Tā ir stāsts par ķēniņu-pusdievu, kurš atrod draugu — kādreiz "savvaļas cilvēku" Enkidū, bet pēc viņa slimības un nāves cenšas atgriezt no apakšzemes pasaules. Stāsts par spēku un draudzību, lepnumu un pazemību, nāves bailēm — un nemirstības alkām…

Dzejnieks Nikolajs Gumiļovs, kurš 1914. gadā iedegās idejā pārtulkot "Gilgamešu", to darīja diezgan brīvā veidā. Viņš tulkoja tolaik zināmo dzejoļa versiju, kas veidoja apmēram trešdaļu no šodien zināmā, "nevajadzīgos atkārtojumus" izslēdza, bet dažas vietas — izdomāja. Un, ja viņa pārveidojuma zinātniskā vērtība ir apšaubāma, tad mākslinieciskā — neapstrīdama. Dzejnieka balss tuvināja mitoloģiskā ķēniņa traģēdiju lasītājam un ļāva mums "sarunāties" ar senatni. Vai arī otrādi — tai sarunāties ar mums?

Šis izdevums — ne tikai iepazīšanās ar lielo Austrumu senatnes darbu, bet arī dziļa iegrimšana tā tulkošanas un interpretācijas vēsturē: Gumiļova tulkojumu pavada viņa drauga, asīriešu pētnieka Vladimira Šileiko, priekšvārds, kā arī mūsdienu pētnieka Ekaterinas Markovas raksts.