Mājas numurs deviņi

Kolekcija skicējumu, kas balstīti uz autora atmiņām par bērnību Ķīnā kultūras revolūcijas laikā: vispirms mazā zēna Pekinā, bet pēc tam pusaudža, kas izsūtīts uz ciematu.

Pirmajā daļā stāstītājs zīmē ainas no bērnības Ķīnas galvaspilsētā, sākot no 1966. gada. Kopā ar draugiem viņš izvirza mērķi iegūt sarkanus auduma gabalus, lai, piesienot tos pie rokām, izveidotu savu Sarkanās gvardes vienību. Daudzu cilvēku traģēdijas, kas kļuvušas par režīma upuriem, bērna uztverē šķiet mazāk dramatiskas, jo viņš vairāk uztraucas par savām izjūtām.

Otrā grāmatas puse aptver 1969–1977. gadus, kad varonis kopā ar grupu zēnu dodas uz Lielo ziemeļu tuksnesi, lai izietu pāraudzināšanu ar darbu. Nāve kļūst par ikdienas dzīves daļu, un neviens vairs uz to nepievērš uzmanību. Vai ir izeja no šī slēgtā loka?

Cao dzejnieciski apraksta to kultūras revolūcijas pusi, par kuru vismazāk runā: sāpju rutīnu un tukšo jaunības izšķiešanu, kā arī melno humoru, kas ir neatņemams izmisuma situāciju pavadonis.

Starptautiskās Bukera balvas garais saraksts (2023)

Tulkojusi: Olga Kozlova