Tiesības uz dzīvību. Nāves soda vēsture

Upurēšana, asiņaina atriebība, nāvessods — visi šie likumīgā cilvēka dzīvības atņemšanas varianti pastāvēja kopš seniem laikiem, un visi tie tika uzskatīti par nepieciešamiem. Tajā pašā laikā cilvēki vienmēr saprata, ka nāvessods ir briesmīgs. Nav nejaušība, ka noziedzniekus bieži vien labprātāk nosūtīja uz izsūtījumu, lai nesamaitātu dzimto zemi ar izlieto asinīm. Nav nejaušība, ka Sokrātu nevarēja nošaut, kamēr Atēnās neatgriezās kuģis, kas nosūtīts uz svēto svinību — ja filozofs būtu izdzēris kausu ar cikutu tajā brīdī, kad notika rituāli Apollona godā, dievs būtu apvainots. Nav nejaušība, ka izpildītājus baidījās un izvairījās no viņiem. Un tomēr dažādās laikmetos, dažādās sabiedrībās un kultūrās cilvēkus nosūtīja uz nāvi. Par to, kā uz to attiecās un attiecas parastie pilsoņi, politiķi, filozofi, rakstnieki, mākslinieki, stāsta vēsturniece Tamara Eidelmane.