Jevgeņijs Švarcs. Pasaku stāstnieka liktenis Pūķa laikmetā

Es rakstu par Jevgeņiju Švarcu, jo viņš runāja par mums. Par pasauli, kur nevis Pūķis ir biedējošs, bet gan ieradums dzīvot blakus tam; par bailēm, kas iekļūst dvēselē un kļūst par normu; un par iekšējo brīvību, ko var saglabāt pat nes brīvības.

Natalija Gromova

Jevgeņijs Švarcs rakstīja pasakas, kas bija daudz reālistiskākas nekā padomju romāni. "Ēnā" un īpaši "Pūķī" viņš pravietiski atklāja verdzības dabu, to, kas nedaudz vēlāk tiks nosaukts par "ļaunuma banalitāti" - ikdienišķo ieradumu dzīvot blakus tirānam. Pārrāvumu un zaudējumu laikmetā viņš atgrieza cilvēkiem pazaudētību, draudzību, mīlestību, cerību un runāja par tām tā, ka kļuva vieglāk elpot. Savās lugās Švarcs smējās par nāvē bailēm pārbijušajiem laikabiedriem un tajā pašā laikā žēloja viņus, raudot par viņu dvēselēm.


Kāds viņš patiesībā bija? Joks vai gudrais zem klauna maskas, kurš, apgriežot ikdienišķos vārdus un jēgas, redzēja pasauli skaidrāk par visiem. Švarcs pieder pie tiem nedaudzajiem māksliniekiem, kuri spēja nest cauri sava laika tumsai iekšējo gaismu - un dāvināt cilvēkiem cerību uz dziedināšanu.