Sīkums mūžīgai dzīvībai. Cietuma-nometņu stāsti

«No cietuma un no trūcības ne uzticieties»... Nacionālais folklors, kā vienmēr, bez žēlastības precīzs. Iespēja nonākt verdzībā krievu cilvēkam, neatkarīgi no viņa sociālā statusa, izglītības un pat personiskajām, morālajām īpašībām, vienmēr ir bijusi un paliek ļoti augsta. Kāpēc tieši tā? Kāpēc tieši vienmēr? Kāpēc tieši Krievijā? Lai par šiem jautājumiem domā vēsturnieki, politologi un socionomi. Tam, kurš pats, ne pa savu gribu, uzliek «aresta ādu», daudz svarīgāk ir vienkārši izdzīvot. Un ne vienkārši izdzīvot, bet arī palikt cilvēkam, saglabāt gribu, cieņu, principus. Izskatās, ka šis jautājums ir galvenā tēma visiem cietuma-nometņu stāstiem, ko rakstījis Boriss Zemcovs. Un uz šo jautājumu viņš cenšas atbildēt, balstoties tikai uz savu pieredzi. Tajā pašā laikā neko ne uzspiežot, nevienu ne mācot, izvairoties no kārdinājuma slīdēt uz saldu morālisma. Viņš vienkārši dalās ar to, ko ir redzējis un izdzīvojis.