Grimuar.Golems

Gustavs Meirinks (Gustav Meyrink; 1868—1932) savā slavenajā romānā «Golems» («Der Golem»; 1915), kas ir virtuozs interpretācija, kas ved uz XVI gadsimtu, par māla homunkulu, ko radījis leģendārais Prāgas kabalists rabīns Lēvs.

Šis grāmatas izdevums ir interesants, pirmkārt, ar savu ievērojami attīstītāku salīdzinājumā ar iepriekšējo publikāciju (2004. g.) atsauču aparātu — pamatīgi pārstrādātu ievada rakstu un jauniem, analītiska rakstura nesošiem marginālijām, bez kuriem nav iespējams saprast šo vienu no visnoslēpumainākajiem pasaules literatūras darbiem, kurā kompozīcijas dominante ir tās autoram, daudzu pazīstamu Eiropas un Āzijas slepeno sabiedrību un ordeni piekritējam, kalpojusi ļoti tumša kabaliskā koncepcija, kas uzskata cilvēku nevis par patstāvīgu, autonomu Es, bet gan par kādas augstākas būtības izpausmi, kura svētā arhetips tiek nodots no paaudzes uz paaudzi, reproducējot pēcnācējos vienu un to pašu sākotnējo attēlu «ģenija dzimtas», kuru vairāku iemeslu dēļ nav izdevies izpildīt savu zemes misiju un kas tagad ir spiests atdzimt līdz brīdim, kad ģenealoģiskā ķēde nav noslēgusies ar viena no viņa inkarnācijām — tālā pēcnācēja, kurš, iziet cauri melnajai bezdibeņai iniciācijas nāvē, atdzims pēdējā hermētiskās mistērijas fāzē, kas pārveido mirstīgo «golemiska» būtni neofīta par nemirstīgu «slavas ķermeni» tās androgīniskās filozofiskās substancijas, ko piekritēji tradicionāli dēvē par AEnigma Regis.