Vācu rudens

Grāmata ir dokumentāla un publicistiska darba forma, kas balstīta uz autora ceļojumu uz Vāciju tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām. Dagermaņs apraksta dzīvi iznīcinātajā valstī, kur cilvēki saskaras ar badu, aukstumu, bezpajumtniecību un morālo izsīkumu.

Autors parāda parasto vāciešu ikdienu: sievietes, bērnus, vecākus cilvēkus, kuri nonākuši starp pilsētu drupām un sekām, kas sekoja sakāvei. Uzsvars tiek likts nevis uz politiku un militārajām darbībām, bet gan uz cilvēka stāvokli pēc katastrofas: bailes, vainas apziņa, apjukums un centieni izdzīvot.

Dagermaņs izvairās no tiešiem apsūdzējumiem un attaisnojumiem. Tā vietā viņš pēta sarežģīto jautājumu: kā attiekties pret ciešanām tautai, kas nesen bija agresīvā režīma daļa. Grāmata izvirza morālo dilemmu — vai ir iespējama līdzjūtība pret sakautajiem, neaizmirstot par viņu atbildību.

Tas nav tik daudz reportāža, cik filozofisks pārdomājums par vainu, humanismu un kara sekām. «Vācu rudens» parāda, ka pēc iznīcināšanas paliek ne tikai fiziska tukšuma, bet arī dziļš iekšējs cilvēka un sabiedrības krīze.