Patriarchs Aleksijs (Simanskis)

1945. gada 2. februārī Maskavā notika Krievu pareizticīgās baznīcas Vispārējais koncils, kurā Leningradas un Novgorodas metropolīts Aleksijs (Simanskis) tika ievēlēts par Maskavas un visas Krievijas patriarhu. Viņa patriarhāts, kas ilga vairāk nekā ceturtdaļu gadsimta, sākumā iezīmējās ar pozitīvām tendencēm baznīcas dzīves attīstībā, ko veicināja I. V. Staļina tikšanās 1943. gadā ar metropolītiem Sergiju (Stragorodski), Aleksiju (Simanski) un Nikolaju (Jaruševiču). Tomēr 1958. gadā vara publiski nosodīja izveidojušos konfesionālo politiku un valsts-baznīcas attiecības un atgriezās, būtībā, pie 1930. gadu vajāšanu perioda. Tikai ar Hruščova atkušņa beigām (1964), kas kļuva par vissmagāko laiku krievu pareizticībai XX gadsimtā, un līdz patriarha Aleksija (1970) nāvei, Pareizticīgā baznīca centās atgūties no trieciena, ko tai nodarījusi padomju valsts un valdījošā komunistiskā partija.

Apstākļi patriarha Aleksija (Simanskā) baznīcas kalpošanā un viņa personīgajā dzīvē ir atjaunoti, pamatojoties uz jaunatklātiem arhīvu avotiem, piesaistot zinātniski vēsturisko un reliģiju literatūru, liecības un mūsdienu liecinieku atmiņas, laikrakstu un žurnālu periodiku.