Krajs

Vecais cilvēks mostas, skatās pa logu, gaida kaut ko, negaida neko, aizmieg. Un atceras, atceras, atceras.

Viņa atmiņas neatzīst lineāro laiku — tās izirst, saliekas izsmalcinātās figūrās, reizēm dzejiskās, bieži biedējošās. Šī kaleidoskopa stikliņi griež līdz asinīm, bet no tiem veidojas cilvēka stāsts, kura dzīvē viss bija ļoti mazs, viss bija pārāk milzīgs, un viss ir pagājis, un veselas valsts stāsts, kas pārdzīvoja vairākus lielus satricinājumus un ne vienu paaudzi ir iznīcinājusi. Kultūras revolūcija, darba nometnes, publiskas apkaunojumi. Karš, bailes, netīrība. Maigums, skumjas, vientulība. Kaut kur aiz kadra — mīlestība, bet vecais cilvēks runā par karu, par bailēm, par vientulību un nodevību, un tikai par mīlestību viņš nerunā.