Raganu āmurs

Cilvēces vēsturē ir grāmatas, kas radītas, lai ietekmētu laikabiedru un pēcnācēju prātus. Dažas no tām uz daudziem gadsimtiem kļuva par morālo orientieri, dažas — par asins sasalšanas pieminekļiem pagājušajām ēras. Starp pēdējām ir grāmata «Malleus Maleficārum», skumji slavenais «Raganu āmurs». Traktāts tika uzrakstīts 1486.–1487. gadā inkvizitoram Henrijam Krameram, kurš ieguldīja šajā skarbajā tekstā visu savu sašutumu par Insbrukas bīskapa spriedumu: pēdējais ne tikai attaisnoja sievietes, par kurām Kramers cīnījās par nāvessodu, dedzinot uz sārta, bet arī noteica pašam Krameram pamest pilsētu. Pirmajā daļā autors atriebīgi apsūdz amatpersonas, kas noliedz burvību, ķecerībā, otrajā daļā krāsaini apraksta ļaunprātības veidus, ko veic «kalpotāji», precīzāk sakot, «kalpotājas velnam», trešajā — formulē saviem sekotājiem tiesiskās vajāšanas un nežēlīgas sodīšanas noteikumus raganu… Uzskata, ka Kēlnes universitātes dekāns inkvizitors Jākobs Šprengers ir maz saistīts ar tekstu un tika piesaistīts Kramera kā līdzautors tikai ar mērķi piešķirt savam darbam lielāku autoritāti laikabiedru acīs. Grūti teikt, kas nospēlēja izšķirošo lomu, bet «Raganu āmuram» patiešām bija lemts ieņemt īpašu vietu starp ievērojamu skaitu līdzīgiem traktātiem un kalpot par metodisku mācību līdzekli vienai no tumšākajām lapām vēsturē…