Vīne. Pastaiga pa labirintu

Darijai Vilkei Vīne – pagātnes glabātāja. Pilsēta dzīvo ar šo pagātni, tā ar to lepojas, tā ar to tirgojas un pelna naudu, izmantojot pagātni savam tagadējam. Tā glabā un sargā senās tradīcijas un impērijas noslēpumus. Šī grāmata – stāsts par... vīnes dialektu vinēriši un vīnes gšpritceri, par to, kas ir slēpts no svešinieku acīm, par mīļām ieradumiem un drūmiem pilsētas noslēpumiem.

Darija rāda mūsdienu lasītājam šo "citu Vīni" no iekšējā cilvēka un šo dīvaino pilsētu mīloša cilvēka skatupunkta. Viņa uzskata, ka Vīne vienmēr paliek pati par sevi – magnēts, kas pievelk visus un visu, ideju, likteņu un notikumu krustojums. Un dīvains filozofiskais akmens, kura noslēpumu līdz šim nevienam nav izdevies pilnībā atminēt.

"Dažreiz Vīne atgādina istabu ar mīkstām sienām. Pilsēta vienmēr izlīdzina visu pārmērīgo – tas izšķīst vara spirālēs, dīvainās līnijās un punktos, kas pazuduši zemē vai izžuvušos strautos. Revolūcijas iznīcināja citas valstis un pilsētas pa ķieģelim, bet Vīnē tās pagāja gandrīz nemanāmi. Varbūt tieši tāpēc šeit nekad nekas nesanāca ar plašām pilsētas pārbūvēm – neizdevās neiekļaut pilsētas topogrāfijā neskaitāmus taisnus kā bultas prospektus un milzīgas laukumus, neiznīcināt pilnībā viduslaikus un renesansi.

  Vīne – kā imperatora rezidence Hofburg, ap kuru tā tika būvēta: vecais uzkrājas uz jauno bez plāna, viens pielīp pie otra pēc iedvesmas, pilsētas drupas drīzāk ir mājīgas nekā impērijas, bet pompozitāte pārvēršas skaistumā, kaut kur ceļā zaudējot visu pārmērību, kas raksturīga Parīzes vai Romas baroka arhitektūrai".