Senā Ēģiptes kults. No dievišķotā saules un zelta ķermeņa ķēniša līdz putnam Benu un dievam Nunam

Grāmata, kas atklāj daudzslāņaino senēģiptiešu reliģijas pasauli. Atšķirībā no populāriem mītu pārstāstījumiem, šeit reliģiskie sižeti tiek aplūkoti nevis izolēti, bet kā politisko, kultūras un filozofisko transformāciju atspoguļojums Ēģiptē vairāk nekā trīs tūkstošu gadu garumā.
Autors parāda, ka ēģiptiešu mitoloģija — tā nav sastindzis panteons un ne "pasakas" par dieviem ar dzīvnieku galvām, bet dzīva sistēma, kas attīstās kopā ar sabiedrību, varu un kosmosu. Centrālais uzmanības punkts — ne tikai galvenie varoņi, piemēram, Osiriss, Izīda, Hors vai Ra, bet arī pati dievišķā daba ēģiptiešu kultūrā, un pat valoda, caur kuru ēģiptieši aprakstīja svēto.
Autors secīgi analizē svarīgākos teoloģiskos centrus Ēģiptē — Heliopoli, Memfisu, Tīfu, Hermopoli — demonstrējot, kā katrs no tiem veidoja savu pasaules radīšanas versiju. Īpaša uzmanība tiek pievērsta reliģiskās literatūras attīstībai — no "Piramīdu tekstiem" un "Sarkofāgu tekstiem" līdz "Mirušo grāmatai" un "Amduat grāmatai", — un to lomas atklāšanai ne tikai kā "pārpasaules aprakstiem", bet kā aktīviem instrumentiem mijiedarbībai ar citu telpu, daļu no dzīvas teoloģijas.
Nozīmīga vieta tiek piešķirta faraona figūras analīzei kā dzīva dieva, viņa tituliem, apbedīšanas kultam un saiknei ar saules mītiem. Caurlūkojot šādus piemērus, kļūst acīmredzams, cik cieši Ēģiptē savijās vara, reliģija un mīts, un pati valsts pastāvēšana balstījās uz svēto.