Katru dienu Dāgfride veic garlaicīgus un monotonus uzdevumus: šuj pie eļļas lampas gaismas, apgriež aitu vilnu, palīdz mammai gatavot ienīstās zivis vai sakārtot māju.
Citām vikingu meitenēm šīs rūpes, šķiet, nav grūtas, ko nevar teikt par Dāgfridi, kura sapņo doties grandiozā ceļojumā un atklāt jaunas zemes.
Reiz vecmāmiņa paziņo Dāgfridei "priecīgo" ziņu — viņai ir gods pagatavot greznu mielastu vadītāju svinībām.
Meiteni sašutina izveidojusies situācija vēl arī tāpēc, ka viņu ciematā tikai zēni var kļūt par karotājiem un jūrniekiem.
Kā, piemēram, viņas brālis Odalriks, lai gan viņam, šķiet, vispār nekas neinteresē, jo savos sešpadsmit gados viņš pat zivis noķert nav iemācījies.
Tomēr tuvojas vakara mielasta laiks, un tad izdomīgajai varonei ienāk prātā pēkšņa ideja…