Расскажи мне о себе, дедушка. 113 вопросов для дедушки, чтобы узнать его по-настоящему

Vecmāmiņas un vectētiņi — it kā ceļotāji, kas nākuši no citas, tālas pasaules, kuru mēs jau gandrīz nepazīstam. Viņu vārdi, ieradumi, priekšstati par dzīvi dažreiz ļoti atšķiras no mūsu, un tāpēc tiem ir milzīga vērtība. Viņi paši ir it kā iznīkstošas pasaules, no kurām mēs riskējam zaudēt, tā arī nesaprotot līdz galam

Daudzus no mums audzinājušas vecmāmiņas un vectētiņi.

Viņiem bija laiks mums, kura nepietika mūžīgi aizņemtajiem strādājošajiem vecākiem.

Viņi izvēlējās pareizos vārdus, kad mēs nevarējām atrast kopīgu valodu ar vecākiem.

Viņi izdomāja iespēju mūs iepriecināt, kad vecāki uzskatīja, ka "nav ko izlaist".

Un mēs atradām (un turpinām atrast) savās vecmāmiņās un vectētiņos mieru, mierinājumu un spēju paskatīties uz dzīvi pavisam citādi, nekā esam pieraduši

Šī grāmata — veids, kā saglabāt sev un saviem bērniem vismaz nelielu daļu no mūsu vecmāmiņu un vectētiņu pasaules, neļaut pārraut to pavedienu, kas savieno pagātni un nākotni ģimenē, padarīt ģimenes vēsturi dziļāku un bagātāku.

Un vēl — dot vectētiņiem iespēju sajust mūsu patieso interesi par viņiem un viņu dzīvi.

Ģimenes zināšanas — pilnīgi nepieciešama lieta, lai nezaudētu pamatu zem kājām. Jo tālāk pagātnē spīd lukturītis, jo labāk mēs saprotam sevi un savas attiecības ar dzīvi. Ieskatoties dziļāk savā vēsturē, mēs varam redzēt ne tikai cilvēku biogrāfijas, kas mūs atveduši šajā pasaulē, bet arī ģimenes scenārijus, noteiktus atkārtojošos modeļus, kas var izskaidrot mums daudz par mums pašiem

Kad mēs pazīstam tos, kas bija pirms mums, mēs nejūtam tukšumu aiz muguras — un bailes no tā, kas mūs gaida. Kas notiktu, mēs esam savā vietā — starp dārgiem un tuviem cilvēkiem, kas kādreiz dzīvojuši, jau dzīvo un tikai sāk dzīvot.