Cilvēks un tehnika

Nelielā esejā «Cilvēks un tehnika» (1931) Osvalds Špenglers, turpinot savas pārdomas par cikliskumu pasaules vēsturē un lielo civilizāciju norietu, kas uzsāktas traktātā «Eiropas noriets», pirmo reizi uzdod jautājumu par tehnikas būtību. Apskatot dažādus cilvēces attīstības posmus, viņš atkāpjas no izplatītā instrumentālā tehnikas izpratnes, saprotot to kā jebkuru mērķtiecīgu darbību, «dzīves taktiku», kas saistīta ar cīņu — nīčēnisko gribu pēc varas. Tādējādi Rietumeiropas un Ziemeļamerikas «faustiskā» kultūra pakļāva dabu un citas valstis, izmantojot mašīnu tehniku, radot apstākļus neizbēgamam ekoloģiskajam kolapsam. Špenglera domās Rietumu tautas pašas kļuvušas par savu tehnoloģiju upuriem: «Pasaules valdnieks kļuvis par mašīnas vergu».