Kopējā psihopatoloģija. No personības veidošanās līdz masu psiholoģijai

Kārlis Jaspers (1883–1969) kļuva slavens galvenokārt kā filozofs, viens no eksistenciālisma pamatlicējiem, kura ietekmi atzīmēja Alberts Kamī, Žans-Pols Sartrs, Hanna Arendte. Tomēr Jaspers bija ne tikai filozofs, bet arī ārsts-psihiatrs, un viņa doktora disertācija «Kopējā psihopatoloģija» ir rezultāts vairāku gadu darbam psihiatrijas slimnīcā. Jaspers bija dziļi neapmierināts ar tajā laikā pastāvošajām pieejām garīgo slimību izpētē un ārstēšanā, viņš uzskatīja, ka šī medicīnas nozare ir dziļā krīzē, un izvirzīja sev ambiciozu uzdevumu izstrādāt jaunas zinātniskas pamatnostādnes psihiatrijai. Faktiski viņš izveidoja psihiatrijas filozofiju, izstrādāja jaunu valodu un kategoriju aparātu psihisko traucējumu aprakstīšanai un klasifikācijai. Pirmais «Kopējās psihopatoloģijas» izdevums tika izdots 1913. gadā, kad Jaspers bija 30 gadus vecs; grāmata kļuva par viņa dzīves darbu, katrā atkārtotā izdevumā viņš to pārstrādāja un paplašināja — līdz 1959. gadam, kad iznāca 7. izdevums. Tā ir psihiatrijas literatūras klasika, psihiatru galda grāmata, kas, pat neskatoties uz intensīvo cilvēka smadzeņu un psihes zinātņu attīstību pēdējās desmitgadēs, joprojām ir neaizvietojama. Šodien pieņemtie diagnostikas kritēriji, tāpat kā psihisko traucējumu klasifikācija, joprojām balstās uz šajā darbā izklāstītajām idejām un metodēm.