Gēni, egoisms un sadarbības spēks: Evolūcija kā komandas spēle

Skarbajā pasaulē, kur valda konkurence par resursiem, ir grūti domāt par sevi kā par komandas spēlētājiem. Var šķist, ka tieši individuālisms ir progresu un evolūciju virzošais spēks. Tomēr, kā apgalvo grāmatas autors, bioloģijas evolūcijas speciālists Džonatans Silvertouns, tieši sadarbība ir ļāvusi dzīvībai attīstīties, un to apstiprina 4 miljardi gadu dzīvības evolūcijas uz planētas. Uz tādiem negaidītiem piemēriem kā žurku un vārnu uzvedība, zemes tārpu un lichenīšu uzbūve, šūnu buljona vārīšanās un pat mijiedarbība starp pirātiem un labdarības organizācijām autors parāda, ka, tāpat kā gēni un šūnas, katrs radījums tiecas uz sadarbību — tomēr savās interesēs. Un pretrunu šeit nav: jo tieši apvienošanās ar kādu citu ar mērķi gūt labumu un novērst briesmas ir devusi sākumu dzīvībai un veicinājusi evolūcijas procesu. Cilvēku tieksmē uz savstarpēju palīdzību ir dziļa jēga. Mums visos ir iešūts kāds bioloģisks likums, kas mudina mūs sadarboties. Savukārt bezjēdzīgā vardarbība, uz kuru dažreiz ir tik tendēta mūsu suga, ir vissmagākais pārbaudījums cilvēka izdzīvošanai kā sugai.