Meiteņu uzvārds

Roza — apņēmīga, kā kalnu ziedi, kas cauri akmeņiem izlaužas uz sauli, — bēg no vecāku mājām kopā ar mīļoto, kopā ar viņu atver ēdnīcu, bet pēc vīra nāves kļūst par ģimenes galvu. Viņas meita Selma — maiga, it kā izšuvums, kuru viņa neizlaiž no rokām, — precas pretēji mātes padomam. Kad izvēlētais vīrs viņu pievilt, iztērējot pūru, viņa saglabā ģimeni meitu dēļ. Patricija, Lavīnija un Marinella manto ne tikai mātes un vecmāmiņas rakstura iezīmes, bet arī ģimenes traumas. Viņām jāatceras Selmas un Rozas mācības, lai sāktu dzīvot, sekojot saviem sapņiem.

Itāļu kritiķi sauc Avroras Tamidžo debijas romānu «„Simts vientulības gadi“ ar sieviešu seju», liekot to vienā rindā ar «Ģimenes leksikonu» Natālijas Ginzburgas un Grācijas Deleddas prozu. No patriarhālajiem 1920. gadiem līdz nemierīgajiem 1980. gadiem, no klusējošas piekrišanas līdz balss iegūšanai — šajā hronikā par sieviešu spēku un solidaritāti meiteņu uzvārda saglabāšana kļūst par brīvības simbolu.