Antī-Edips. Kapitalisms un Šizofrēnija: 1. sējums. Tūkstoš plato. Kapitalisms un Šizofrēnija: 2. sējums

Komplektā iekļautas divas Žila Deleza un Feliksa Gvatari grāmatas:
«Antī-Edips» ir kļuvis par simbolu pilnīgai psihanalītiskās teorijas pārstrukturēšanai, pārdomājot galveno freidistisko koncepciju — edipā kompleksu. Žils Delezs un Felikss Gvatari sāk dekonstrukciju freidismam ar kritiku par «ģimenes trīsstūri» kā galveno bezsamaņas... struktūru, jo šādā kvalitātē tas pārvēršas par apspiešanas instrumentu. Vairāk nekā tas, «edipā» psihanalītiķi, jūtot aiz sevis policijas un sanitāru atbalstu, bieži paši ir gatavi pakļaut cilvēkus represijām — par atteikšanos no «edipizācijas». Autori parāda, ka aiz pseidoopozīcijas «ģimene — sabiedrība» slēpjas attiecības starp bezsamaņas vēlmi un sabiedrisko ražošanu.
Šizofrēnija — tas ir ārējais limits kapitalistiskajai sistēmai, tuvumā kuram dekodētie vēlmes plūdi noslauka visu savā ceļā. Kapitalisms pastāvīgi tiecas uz šo limitu — un pastāvīgi to attālina. Šizofrēniķis — vienlaikus gan varonis, gan ienaidnieks kapitalismam, jo atklāj tā galveno noslēpumu.
«Tūkstoš plato» — tas ir jauna «neapspiestā» pasaules projekts. Žils Delezs un Felikss Gvatari deklarē atteikšanos no stingras («koka») struktūras, kas balstīta uz binārām opozīcijām, kā arī no stingra determinisma idejas. Globālā metafora mūsdienu sabiedrībai un mūsdienu domāšanai — tas ir pārvietojamais smilšu kalns vai klejotājs («nomāds»), kurš pārvietojas neierobežotā telpā, neiegūstot ne sākuma punktu, ne beigu.
Rizoma iemieso sevī struktūru, kur visi elementi ir vienlīdzīgi savā autonomijā. Līdzīgi kā marginālās («kontrkulturnās») grupas XX gadsimta otrajā pusē, pretstatot sevi pārējai sabiedrībai, izaicina civilizācijas represīvo aparātu, «klejojošā» (nomadiskā) filozofija, «atklāta platumā», pretstatās vertikālajai hierarhijai «koka», kas caur attiecību «sēkla — auglis» pastāvīgi atgriežas pie sevis un vairo sevi.