Krievu emigrantu bērni

Vēsturisko notikumu kulminācija otrajā desmitgadē pagājušā gadsimtā, kas sadalīja Krievijas sabiedrību, bija Pilsoņu karš, kurā visbrutālākajā un bezkompromisa pretstāvē 1,5 miljoni Krievijas pilsoņu tika izmesti ārpus Dzimtenes.
Tūkstošiem krievu bērnu, bieži vien bezpajumtnieku, izsalkušu, plānu, slimu, bez mājām, nonāca svešu pilsētu ielās. Svarīgākais uzdevums krievu emigrācijai bija rūpēties par viņiem, un šo uzdevumu palīdzēja risināt krievu skola.
No 1923. gada beigām Krievijas skolu audzēkņi Dienvidslāvijā, Bulgārijā un Turcijā uzrakstīja 2400 esejas par tēmu «Manas atmiņas no 1917. gada līdz iestāšanās ģimnāzijā». To autori stāstīja ne tikai par to, ko viņiem nācās piedzīvot Dzimtenē un ceļojumu laikā, bet arī par to, kādu lomu viņu liktenī spēlēja krievu nacionālā skola. No šīm atsevišķajām stāstiem izveidojās paaudzes stāsts - paaudzes, kuras bērnība sakrita ar traģiskiem notikumiem Krievijā, neatgriezeniski mainījušiem tās pilsoņu dzīvi.