Šīs grāmatas pamatā, kas ir daļa no ambicioza «arheoloģiskā» projekta franču teorētiķa un pētnieka Mišela Fuko (1926–1984) izpildījumā, ir doktora disertācija, kuru viņš uzrakstījis, strādājot vairākus gadus psihiatrijas slimnīcās.
«Trakuma vēsture klasiskajā laikmetā» (1961) — tā ir mēģinājums analizēt un interpretēt priekšstatus par trakuma būtību, kas pastāvēja Eiropas kultūrā no 17. līdz 19. gadsimtam, kas veikts, lai atklātu 20. gadsimta psihiatrijas prakses ģenaloģiju.
Fuko, atsaucoties uz viduslaiku medicīnas traktātiem, tautas uzskatiem par pagātni un literārajiem tēliem, uzdod jautājumu, kā mainījās priekšstats par trakumu un attieksme pret to sabiedrībā. Kā trakums kļuva par slimību, kas prasa specializētu ārstēšanu? Kā radās saprātīgais cilvēks, kurš ņemās spriest par trakajiem?