Būt pusaudzim ir diezgan grūti: daudz pienākumu, mācības, nepieciešamība noteikties ar nākotni, vēlme izcelties starp vienaudžiem, centieni, lai pieaugušie ņemtu vērā tavu viedokli kā līdzvērtīgu. Un ne vienmēr ir spēki, lai tiktu galā ar visu šo. Bieži vien emocionālie pārdzīvojumi izpaužas dusmās un uzbudinājumā, pēc kuriem tu izjūti sirdsapziņas mokas. Mūsu sabiedrība veicina jūtu apspiešanu (gan pārmērīgas prieka, gan skumju) — tu vienmēr esi jābūt mierīgam un sakārtotam, t.i., ērtiem apkārtējiem. Iespējams, uz taviem pārdzīvojumiem tev teica kaut ko līdzīgu „pārstāj pievērst sev uzmanību”, „nedari no mušas ziloņu” vai „vienkārši esi vīrietis”. Tomēr tu nevari mūžīgi slēpt savus pārdzīvojumus. Tas novedīs pie tā, ka tu kļūsi vēl sprādzienbīstamāks, konfliktīgāks, neiecietīgāks pret citiem, vientuļš vai atsvešināts. Šī darba burtnīca ir nepieciešama, lai tu iemācītos izteikt savas emocijas, neapspiežot tās, bet arī neizskatoties neadekvāti, neatgrūžot no sevis cilvēkus ar dusmu vai uzbudinājuma uzplūdiem.
„Daudzi jaunieši ir nelaimīgi un dzīvo tā gadiem, vienkārši tāpēc, ka neļauj pat domāt par to, ka viņiem varētu būt problēmas ar dusmām. Nav tik vienkārši atzīt savu nepilnību, tostarp nekontrolējamas dusmu uzplūdus. Pusaudžiem šķiet, ka jebkādas problēmas, neveiksmes vai prasmju trūkums tikai apstiprina viņu nepilnvērtību, tāpēc viņi cenšas slēpt savus trūkumus un noliedz to esamību”.
