Notikumi pirmajā ceturtdaļā XVIII gadsimtā kļuva par to pagrieziena punktu Krievijas valsts un visas Eiropas vēsturē, kas uz daudziem nākotnes paaudzēm mainīja valstu un tautu likteņus kontinentā. Ziemeļu karš 1700–1721. gadā, vai, kā to sauc ārvalstu vēstures literatūrā, Lielais Ziemeļu karš, pamatīgi ietekmēja politisko spēku sadalījumu. Garajā vēsturiskajā epopējā, kas ir Krievijas pretestība visiem agresoriem, kas periodiski centās pakļaut to savai gribai, katastrofālā zviedru iebrucēju bojāeja uz visiem laikiem ieņēma vienu no izcilākajām vietām. Tas bija laiks, kad mūsu valsts milzīgiem visas nācijas centieniem ieņēma vietu starp varenākajām pasaules lielvarām. "Bija tā neskaidrā laika, Kad Krievija jaunā, Cīņās spēku sasprindzinot, Pieauga ar Pētera ģēniju" (A. S. Puškins). E. V. Tarle grāmata par Ziemeļu karu kļuva par viņa pēdējo nozīmīgo darbu, turklāt tāda profesionālā līmeņa, kādu neizdevās sasniegt nevienam mūsdienu vēsturniekam. No zinātnieka pildspalvas iznāca apkopojums par krievu ieroču spožo uzvaru pie Poltavas un notikumiem, kas tai sekoja. Tarlem izdevās vispusīgi apgaismot gan krievu karaspēka militārās darbības dažādos kara teātros, gan šī perioda krievu diplomātijas centienus. Grāmatā tika arī izklāstīti notikumi pirms iebrukuma un pēdējie kara posmi līdz Nishtadtes miera līgumam. Notikumi Krievijā tika attēloti ciešā saistībā ar to, kas notika Zviedrijā, Polijā un citās valstīs, kā slepeni un atklāti karoja armijas, ģenerāļi un diplomāti no dažādām ieinteresētajām valstīm, kā mainījās pretinieku taktika un stratēģija, kā noritēja miera sarunas. Kādiem, visbeidzot, centieniem Pēteris Lielais izveidoja ne tikai jaunu armiju un floti, kas pārspēja labāko Eiropā armiju — zviedru, bet arī pašu Krievijas impēriju.
-medium.webp)
