Žerārs Depardjē… Šis vārds ir pazīstams gandrīz ikvienam, kurš mīl kino. Francūzu aktieris, kurš ir veicis spožu karjeru ne tikai dzimtenē, bet arī Holivudā. Cilvēks ar tūkstoš sejām, vienādi pārliecinoši spēlējošs komēdijās, dramās, autoru kino, labu vīnu cienītājs un skaistu sieviešu mīļotājs, neparedzams skandālists un cilvēks, kuram nav robežu, valstu un noteikumu. Depardjē var mīlēt un ienīst, apbrīnot un nosodīt. Viņam tas ir vienaldzīgi. Viņš ir viens – visums. Dzīvo, kur vēlas, dara, ko uzskata par nepieciešamu. Depardjē – tā ir spēks, kas burtiski plūst. Šim cilvēkam ir pilnīgi atbrīvota attieksme pret brīvību. Tas ir tas, kas apbur un vienlaikus atgrūž cilvēkus. Bet cik labi mēs viņu pazīstam? Vai aiz briesmoņa tēla neslēpjas nevainīgs zīdainis? Jaunā Depardjē grāmata atklās viņu lasītājam pavisam no citas puses. No tās, par kuru lasītājs pat nenojauta. Tas nav aktiera radošuma hronika, bet pārdomas par dzīvi tam, kurš nav noguris apbrīnot pasaules skaistumu, izšķīstot tajā, kas viņu ieskauj, tam, kurš nav noguris vienkārši mīlēt. Cits – tas nav filozofija. Tas ir tas, kas atceļ visas tavas teorijas. Tas nozīmē būt vienlaikus saprātīgam un nesaprātīgam. Tas ir kaut kas pārdabisks. Zināšana, ka tu esi saprātīgs vai nesaprātīgs, – tas jau ir tas, kas tevi atgriež šeit. Kas liek tev atgriezties no Cita. Cits – ārpus visa. Atrasties Citā – nozīmē iziet ārpus robežām. Šeit tas arī ir klātesošs, Cits. Kad tu par neko nedomā. Kad tu apmierinies ar to, ka eksistē. Eksistē tagadnē. Tajā mirklī, kad viela, kurā mēs esam, dabiski un vienkārši saņem dzīvības enerģiju. Atrasties gaisā, ar kuru tu elpo, iejusties putnu dziesmās, kas rīko preses konferenci saulrieta dēļ. Just savu tuvumu tiem dabiskajiem likumiem, pēc kuriem pastāv dzīvnieki. Tajā ir kaut kas, šeit ar mums patiešām runā Dievs vai kāds cits. Mums vajadzētu spēt atstāt šīs durvis vaļā. Ja kādreiz zēns jautās,
