Izsistā prieka

Krājums «Izsistā prieka» (1919), ar kuru Džuzepe Ungaretti, viens no nozīmīgākajiem Itālijas dzejniekiem 20. gadsimtā, iekļuva «lielajā» literatūrā ne tikai Itālijā, bet arī visā Eiropā, atspoguļo pirmo posmu viņa sešdesmit gadu radošajā ceļā. Galveno grāmatas daļu veido frontes cikls, kas radies tranšejās un uz Pirmā pasaules kara ceļiem. Kara pārbaudījumi izrādās dzejniekam iekšējais ceļojums, kurā viņš meklē atbildes uz galvenajiem jautājumiem: par Dievu, par pasaules jēgu un cilvēka dzīvi. Cilvēka psihofiziskais spriedze, kas pakļauta jebkurām kara likstām, cenšas izteikt sevi nevis ar aprakstiem, nevis ar epitetiem, bet gan ar intensīvu, pārtraukta dikciju, kas reizēm skan kā maģisks burvju vārds. Šis izdevums ir papildināts ar ievada rakstu un tulkotāja Pētera Epifanova komentāriem.