Diena, kad es sāku dzīvot

«Diena, kad es sāku dzīvot» — tā ir mūsdienu sieviešu proza par sievieti, kura pēc divdesmit gadiem laulībā nolemj iziet no ierastās dzīves un saprast, ko patiesībā vēlas. Romāns, ko sarakstījusi Viržinija Grimāldija, izaug no tēmas, kas ir pazīstama daudziem pieaugušajiem lasītājiem: ārēji viss ir kārtībā, bet iekšienē krājas nogurums, kairinājums un sajūta, ka paša dzīve paiet garām. Šeit nav skaļu deklarāciju un mākslīgas drāmas. Teksts balstās uz atpazīstamām izjūtām, precīziem ikdienas sīkumiem un uzmanību iekšējām pārmaiņām. Pēc intonācijas grāmatu var salīdzināt ar psiholoģisko prozu par personisko izvēli un sevis pārveidošanu; tā var atgādināt Sesīlijas Ahērnas romānus un Annas Gavaldas grāmatas, kur svarīgi nav paši notikumi, bet gan tas, kā cilvēks mainās to spiediena ietekmē. Tā ir stāsts par pieauguša cilvēka lēmumu, kas nāk ne no uzplūdiem, bet no uzkrātās skaidrības.

Pēc ilgiem gadiem ģimenes dzīvē Mari nogurst no vīra pastāvīgajām prasībām un viņa vīra četrdesmitajā dzimšanas dienā nolemj aiziet. Vietā, kur parasti ir maršruts māja — ģimene — pienākumi, viņa izvēlas vientuļu ceļojumu apkārt pasaulei uz kruīza kuģa. Ceļojums kļūst par viņai nevis bēgšanu, bet gan mēģinājumu apstāties un ieklausīties sev.

Ceļojuma laikā varone iepazīstas ar citiem pasažieriem, tostarp ar sievietēm, kuras arī piedzīvo grūtu periodu. Jaunas tikšanās, sarunas un apstāšanās dažādās maršruta vietās pakāpeniski maina viņas skatījumu uz sevi, attiecībām un tiesībām izvēlēties savu dzīvi. Romāns apvieno personisko drāmu, draudzīgu atbalstu un tēmu par vēlu sākumu, kad pārmaiņas vairs nav iespējams atlikt.