Piedzīvojumi Izgāztuvē: burvja pazušana

Dažreiz naktī mani pamodina gaisma, kas plūst no vecāku mājas pagrabā tālajā 1983. gadā. Es ilgi guļu gultā, skatoties, kā uz griestiem slīd automašīnu lukturu atspulgi, kas steidzas garām… Es zinu, ka no tās mājas — un no tā pagraba — mani šķir četrdesmit gadi un divi štati. Es to zinu dienā, bet naktī nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka, tiklīdz es pieceltos no gultas, veiktu dažus soļus līdz savas istabas durvīm un tās atvērtu — es atkal būšu tur. Uz vecajām koka kāpnēm ar augstiem pakāpieniem, plašām margām un kvadrātveida balusteriem. Es iedomājos, kā eju pa tām lejā, un no katra mana soļa paceļas putekļu mākoņi… …lai atkārtoti izprastu visu, ko kādreiz zināju no galvas, man būtu nepieciešami pāris mēneši. Tāpēc esmu spiests paļauties uz atmiņu, kas, kā lasītājam jau zināms, neizceļas ar godprātību. Galu galā es nevaru gaidīt. Mans stāsts nevar gaidīt. Jo es beidzot sapratu, kas mani mudina rakstīt. Gaisma, kas traucē naktī, burvība, kurai nav vārda… Es beidzot zinu, par ko ir mans stāsts.