Miru nastāds. Kā pārveidot krievu tautu

Gribētos izdzīt, kā apmātību, neprātīgu, mežonīgu, absurda domu, ka mana krievu tauta varētu pazust no vēsturiskās skatuves, kā radītājs, kā milzis, vai pat pilnībā izšķīst pasaulē, izšķīst citās, spēcīgākajās tautās, spēcīgākajās rakstura, gribas, uzticības nacionālajiem ideāliem, tiecoties uz lielo mērķi. Krievu tautas iznākums šķiet nereāls, neticams, bet tas ir tikai pirmajā mirklī, un, kad ir vērts atvilkt elpu, atgūt sevi no emocionālā šoka, tad uzreiz sāk spiest uz apziņu faktus, nevis atgrūšana, nē!, apstiprināšana, stiprināšana apspiestās domas, ko vēl izteica Ivans Aleksandrovičs Iljins: "Bezrakstura Krievija tiks piepirkta, apmānīta, iznīcināta un iekarota no citām tautām". Mums, krieviem, ir izjaukts nacionālās saglabāšanas, attīstības un vairošanas instinkts. Mēs, krievi, esam zaudējuši savu pamatnacionālo iezīmi - izteikto taisnīguma sajūtu, un jau nepretojoties, nē, bet kā pienākums, kā nostiprināta un apstiprināta apziņas norma, uztveram valstī valdošo kliedzošo, briesmīgo netaisnīgumu, kad dabas bagātības, kas pieder visai tautai, kļuvušas par laupījumu, peļņu, dažu tūkstošu uzvārdu strauji pieaugošu kapitālu avotu, kamēr simtiem miljonu Krievijas tautas ir nabadzībā. Krievu cilvēks nabadzībā, badā, bez tiesībām, bet telemagnāti pārliecina viņu par pretējo un, kas ir visvairāk pārsteidzoši, viņš viņiem tic, precīzāk, vēlas ticēt, tā ir vieglāk viņam izturēt smago dzīves nastu, kad ir bail cīnīties par labāku dzīvi. Lūk, iemesls, kāpēc cilvēki tic varai vai vēlas ticēt, vai pārliecina sevi, ka viņi tic, vai tic tam, ko viņi tic, jo pretējā gadījumā ir jācīnās, ir jācīnās, un tas ir biedējoši. Bailes, kurās šodien dzīvo krievu tauta, ir visaptverošas, paralizējošas bailes prātam, dvēselei, saprātam, gribai, pat pašsaglabāšanās instinktam, kas ir ierobežots. Šādas bailes, kā smaga slimība, prasa izpēti, kā jebkura cita slimība, no kuras izārstēties iespējams tikai saprotot slimības dabu.