Kolektīvā vaina. Kā dzīvoja vācieši pēc kara

Rediģējusi Elizabete Būta
Daudzi zinātnieki aizbrauca no Vācijas, kad ieradās "brūnā mēra". Viņi nolādēja un aizmirsuši valsti, kas burtiski izmētāja viņus uz vēstures atkritumu izgāztuvi, bet ne Kārli Jaspersu, kurš nolēma iziet šo pārbaudījumu kopā ar savu tautu. Viņš nolādēja Vāciju 1945. gadā.
1937. gadā viņu ar kaunu atņēma profesora titulu par līdzjūtību ebrejiem, bet pēc tam bijušie kolēģi sāka vajāt profesoru. Zinātnieks pat tad nevēlējās pamest valsti. Ilgus astoņus gadus viņš rakstīja "uz galda" un dzīvoja ikdienas aresta draudu ēnā. 1945. gadā viss mainījās, fašisma ķēdes krita. Jaspers domāja, ka tagad visi, kas sadarbojās ar režīmu, dosies uz vēstures atkritumu izgāztuvi, kurā viņš pavadīja ilgos astoņus gadus, bet ierodoties universitātē, viņš sastapa tos pašus cilvēkus, kas organizēja viņa vajāšanu. Izskatījās, ka visi aizmirsuši pagātni. Zinātnieks nespēja izturēt šo kaunu, viņš nolādēja Vāciju un aizbrauca no valsts. Nekad vairs viņš neuzkāpa uz vācu zemes, bet viņa vilšanās rezultāts bija filozofa galvenais darbs: "Jautājums par vainu", kurā viņš pirmo reizi pamatoti un formulēja jēdzienu "kolektīvā vaina". Šis darbs kļuva par lielā procesa sākumu, lai izprastu fašisma fenomenu. Tieši tas, kā arī vairāki esejas un intervijas ar Kārli Jungu un Zigmundam Freidu, kas centās izprast jautājumu par vainu no analītiskās psiholoģijas pozīcijām, veidoja šo grāmatu.