Svētas, vai svētas, vietas — tas ir telpas vai objekti, kas bauda īpašu pielūgsmi. No senākajiem laikiem cilvēks piešķīra apkārtējai pasaulei dievišķo jēgu. Svētās vietas kļuva par pārdabisko mājvietām, tās apdzīvoja dievības, senču gari, kļuva par tempļu centriem. Svētas vietas spēlēja galveno lomu tautu pašapziņas veidošanā, saistot tās ar dievišķo pasauli. Svēto arheoloģijas, ģeogrāfijas un kulturologijas objekti — tas ir arheoloģiskās, vēsturiskās, ģeogrāfiskās, reliģiskās un dabas-kultūras vietas un mantojuma pieminekļi, kuros var atrast un rekonstruēt senās zināšanas par svēto vēsturi, ģeogrāfiju, reliģiju, matemātiku, astronomiju, metrologiju un citām senajām priesteru «zinātnes» nozarēm. Gebekli-Tēpe, Stounhendža, Etemenanki zikkurāts Babilonā, Knosas pils, Hēras templis Samosā, Delfu templis, Dodonas ozols, Partenons Atēnās Palādē... Par simts vispazīstamākajām svētajām vietām Senajā pasaulē stāsta nākamā grāmata sērijā.
