Deficīts, trūkums un zaudējumi, ko Krievijas iedzīvotāji piedzīvoja no 1914. līdz 1921. gadam — iekšējā krīzes, politisko konfliktu un «garā pasaules kara» akūtās fāzes laikā — bija katastrofāli. Materiālu un pārtikas trūkums radīja problēmas ar tirgus apmaiņu, cenām un inflāciju, ražošanu un sadali, un kopumā destabilizēja visu valsts nodokļu un budžeta politiku. Bet deficītam bija arī emocionālā puse: ekonomiskā krīze aktivizēja diskusijas par taisnīgumu, upurēšanu un sociālajām atšķirībām, saistot tās ar raizēm, kas attiecās uz «pārtikas neaizsargātību», un bailēm par ģimenes un sabiedrības labklājību. Izmantojot arhīva dokumentus un pirmavotus, U. Rozenbergs piedāvā aplūkot, kā vispirms cariskā, bet pēc tam arī liberāli demokrātiskā un boļševiku režīmi bez panākumiem cīnījās ar deficīta formām un sekām. Pēc grāmatas autora domām, emocionālo aspektu izpēte, kas slēpj reālās bada un cilvēku zaudējumu sekas, vēsturisko emociju atšifrēšana, kā arī uzmanība valodām, ar kurām notikumi un jūtas iegūst saistību, veicina labāku sociālo un kultūras pamatu izpratni revolūcijas satricinājumiem.
Viljams Rozenbergs — vēsturnieks, goda profesors Mičiganas universitātes vēstures fakultātē, ASV.
