Par zemes un debesu mīlestību

Plašajā filozofiskajā esejā "Par zemes un debesu mīlestību" vispasaules atzītais ungāru romāns Peters Nādass (dz. 1942) pēta mūsu nespēju runāt par mīlestību, nespēju atrast vārdus tam, kas mums nedod mieru. Esejā, kura nosaukums atsaucas uz slaveno Ticiāna gleznu, antīko mītu, Ovidija "Metamorfožu" un Platona dialogu analīze tiek aizstāta ar ikdienas stāstu, rupjas leksikas un mīlestības normu analīzi, kas tiek noteiktas cilvēkiem dažādās sabiedrībās. Pārdomas, kurās viena jautājuma analīze noved pie nākamā, un Terēze no Avilas iesaistās sarunā ar Vitgenšteinu, noslēdzas ar lekciju, kurā Nādass piedāvā savu mīlestības konceptu. Šis teksts ir romāna autora darbs filozofa lomā, sava veida pretēja paralēle Rolāna Barta "Iemīlējušā runas fragmentiem".