Māksliniekiem jāsavienojas. Līdzautorstāves 1978–2016

Līdzautorstāves 1978–2016

Otrā grāmata par mākslinieka Vadima Zahārova sarunām ar filologu un daudzu projektu līdzautoru Mariju Porudominsku ir veltīta Vadima daudzkārtējām līdzautorstāvēm ar pazīstamiem Maskavas konceptuālajiem māksliniekiem Igoru Lutzem, Viktoru Skeršisu, Nadeždu Stolpovsku, Juri Albertu, Sergeju Anufrijevu, Pāvelu Peppershteinu, Andrei Monastirskim, Juri Leidermanu, Ivanu Čujkovam un Sabīnu Henskenu no 1978. līdz 2009. gadam. Grāmatā arī stāstīts par sadarbību ar komponistu Ivanu Sokolovu (1997–1998, 2006–2007) un pieredzi darbā ar vācu mākslinieku Niklasu Niķi (2010–2016).

Šī izdevuma būtība un jēga ir parādīt bezgalīgo eksperimentu plūsmu mākslā, kas bieži tika īstenoti paralēli, bet dažreiz pretēji Zahārova galvenajai radošajai darbībai, kas aprakstīta pirmajā grāmatā – «Māksliniekam jādomā!». Bez šiem eksperimenti, neatkarīgi no tā, vai tie izdevās vai nē, ir grūti iedomāties pilnvērtīgu radošumu. Līdzautorstāve – metode, kā izkļūt no autoru strupceļa, novirzīšanās no iepriekšējā ceļa. Šajā grāmatā mēs cenšamies runāt par jēdziena «brīvība» izdzīvošanu kopīgajās radošajās laboratorijās. Vadima Zahārova uzskats ir tāds, ka līdzautorstāve ir visdemokrātiskākais radošais metods, kādu vien var iedomāties. Tajā ir daudz plašāka palete radošumam nekā noslēgtās praksēs. BET! Līdzautorstāve, kā spēcīga narkotika, var novest arī pie hospitalizācijas.