1970. gadu vidus, stagnācijas laikmets pilnā plaukumā. Boriss Alihanovs, ne pārāk veiksmīgs rakstnieks no Leningradas ar virkni personīgām problēmām, ierodas vasarā brīvā dabā esošajā muzejā, lai strādātu par gidu. Aiz virknes absurda situācijām, kurās nonāk varonis, slēpjas iekšējā drāma, šķelšanās, krīze cilvēkam, kas iegrimis neskaidros attiecībās, alkoholisma un radošās neveiksmēs. Notikumi norisinās Puškina kalnos, simboliskā vietā krievu kultūrā. Kadreiz arī Puškins bija dzīvs cilvēks, tomēr cilvēkiem, kas apkārt Alihanovam, tas ir piemineklis, portrets uz sienas. «Es gribēju attēlot Puškina aizsargājamajā teritorijā literāro cilvēku, kura problēmas ir tādā pašā aspektā kā Puškina: nauda, sieva, radošums, valsts, — rakstīja Dovlatovs. — Un jautājums nemaz nav par varoņa spējām... bet par pašu aizsargājamo teritoriju, kas tiek attēlota līdzīgi mauzolejam, apkārtējo vienaldzībā un aklumā.»
Grāmatā iekļauta arī «Zona» — stāsts četrpadsmit epizodēs par dzīvi cietumniekiem un viņu uzraugiem, stāsti par cilvēku līdzāspastāvēšanu aiz stieplēm, kas stāstīti vienkārši un ar atmodinošu humoru, aiz kura pilnīgi skaidri var dzirdēt: «Elle — tas esam mēs paši».
