Amanda.
Es esmu vienīgā, ko Mākslinieks atstājis dzīvu, un šī kļūda maksās viņam dzīvību. Viņš samaksās par katru rētu uz mana ķermeņa, par katru manu nakts murgu. Ja viņu neizpildīs, es pati nākšu pēc viņa un ieduršu nazi viņa melnajā sirdī. Bet viņš iznāk no cietuma ilgi pirms izpildes un tagad vairs neapstāsies. Galu galā es neesmu tikai viņa kļūda, es esmu viņa instruments, viņa īpašums, viņa ideālā glezna. Un es no viņa nevaru aizbēgt.
Laurenss.
Es nekad nekļūdos, un Amanda nav izņēmums. Viņa to sapratīs, tiklīdz es saskaitīšu līdz četriem. Viens. Viņa pieder man kopš brīža, kad es viņu pirmo reizi redzēju. Divi. Es viņu salauzīšu un salikšu atpakaļ: lēnām, metodiski, ar īpašu baudu. Trīs. Lai viņa kliedz, pretojas, ienīst mani, bet mēs abi zinām, kā viss beigsies. Viņa piezags pie manis un lūgs turpināt. Četri. Es esmu viņas Meistars, bet viņa ir mans paklausīgais instruments. Un tā būs vienmēr.
