Tagad ir īstais laiks. Ko esmu iemācījies no savas paša nāves

Simons Boass – runīgs un dāsns, garš, ar plašu smaidu. Viņš strādāja par humānās palīdzības darbinieku, un 46 gadu vecumā uzzināja, ka slimo ar pēdējās stadijas vēzi.

Viņa raksti par slimību kļuva par vīrusu un izplatījās visā pasaulē. Vēl pirms autora nāves šī grāmata kļuva par Nr. 2 Amazon, un pat Lielbritānijas karaliene pieprasīja eksemplāru.

Grāmata atgādina, cik svarīgi ir baudīt dzīvi un pareizi noteikt prioritātes, atdalīt nozīmīgas pieredzes no nenozīmīgām. Tā dod spēku nodzīvot pēdējo dzīves posmu, nebaidoties no nāves, bet mierīgi to pieņemot. Simons Boass min 3 iemeslus, kāpēc viņš mirs ar mierīgu dvēseli un smaidu uz sejas:

1. «Pirmkārt, mani iepriecina doma, ka esmu nodzīvojis patiešām labu – praktiski ideālu – dzīvi».

2. «Otrā iepriecinošā doma: neviens nezina, vai ir Dievs vai pēcnāves dzīve, bet man šķiet maz ticams, ka mūsu eksistence ir tikai īsa un nejauša apziņas uzplaiksnījums starp divām mūžībām».

3. «Un visbeidzot, doma, pie kuras es pastāvīgi atgriežos, – cik mums vispār paveicies dzīvot. Eksistēt – tas nozīmē laimēt loterijā».