Manas dzīves noveles

Šī grāmata — ne memuāri, lai gan tajā Natālija Saca atceras daudz ko un daudzus. «Ceļojums pa epizodēm vienā dzīvē, apstāšanās pie interesantiem cilvēkiem» — tā viņa noteica savu «Novelu» žanru. Žanrs ir neparasts, par kuru nekas nav teikts literatūras... mācību grāmatās.
Natālija Saca pati bija neparasta persona.
Viņa piedzimusi XX gadsimta sākumā, «vēl pie cara», un nodzīvoja visu sarežģīto un reizēm biedējošo XX gadsimtu gandrīz līdz tā beigām. Un ne tikai nodzīvoja — izturēja visus pārbaudījumus, izturēja un nepadavās. Viss, par ko viņa sapņoja, piepildījās: Natālijas Sacas vārdu nes teātris, ko viņa izveidoja Almatā bērniem un jaunatnei, un unikālais, pasaulē analogs Bērnu muzikālais teātris Maskavā uz Vernadska prospekta.
«No bērnības mani iemācīja pamanīt interesanto katrā cilvēkā. … Cilvēku izpēte! Kāda tā ir nepieciešama zinātne! … Teātra mākslā bez tās neko neizveidosi, neproti aizvest sev līdzi».
Ikviens, kurš izlasīs šo grāmatu, redzēs šo autora uzmanību pret apkārtējiem cilvēkiem, uzmanību pret viņiem, mēģinājumu atminēt katru, pamanīt viņa unikālumu, atšķirību. Un cilvēki, kuri sastapās ar Natāliju Sacu viņas «ceļojumā pa dzīvi», — tādi paši neparasti, interesanti, spilgti kā viņa pati, viņa iesaistīja savā orbītā tikai tādus. Tas ir Paustovskis un Einšteins, Stanislavskis un Mihails Kolcovs, Aleksejs Tolstojs un Sergejs Prokofjevs un daudzi, daudzi citi.
«Manas dzīves noveles» — interesanta lasīšana: tas ir laikmeta dokuments, stāsts par cilvēkiem un notikumiem, un galvenais, paša Natālijas Sacas dzīves stāsts, stāsts, kas simtreiz interesantāks par jebkuru romānu.