Šamaņi larchu upes

Danilam pavisam nepatīk ziemeļu pilsētiņa, uz kuru viņam nācās pārcelties kopā ar vecākiem. Iepriekšējie draugi smejas čatā, jautājot, vai viņš jau ir redzējis baltos lāčus un vai viņu nav apēduši dzīvus slavenie ziemeļu odi, bet no tā vientulība tikai pastiprinās un mājās gribas arvien vairāk. Dzimtajā Saratovā, tālāk no dīvainajām saulainajām naktīm, ledus upītes un nesaprotamajiem vietējiem vārdiem un paražām. Un vēl ar Danilu šeit notiek kaut kas dīvains. Nezināmas meitenes dēļ viņš gandrīz noslīkst — bet viņa glābējs apgalvo, ka nekādas meitenes nav bijis. Tirdziņā viņš iepazīstas ar labvēlīgo suvenīru tirgotāju — bet viņa kaut kādā iemesla dēļ neparādās videoierakstā. Un arī vietējais kalējs, kurš it kā saprot, kas šeit notiek, izskatās, ka slēpj galveno. Un nu jau pār līdzenumu vijas migla, un skan savu seno dziesmu vargans, un pa miglu soļo, šūpojot ar ragiem, pazemes ziemeļbriežu ēnas, bet vecais vietējais gars hē-hē sūdzas par ceļu, kas izveidots cauri svētajām zemēm... Danilam paliek tikai viens — izprast visu šo un iemācīties nebaidīties no savas noslēpumainās spēka. Ja, protams, viņš vēlas aizsargāt sevi un tos, kas viņam ir dārgi.