Grēbers Bezpajumtnieki

1989. gadā antropologs Deivids Grēbers devās uz Madagaskaras kalnu apgabaliem, kur pēc nesenās katastrofas — plaša mēroga bada, kas izcēlās vietējo paražu pārkāpumu dēļ — valda spriedze. Viņš veic ilgstošus lauka pētījumus lauku kopienā Betafā, kas ir sadalīta cēloņu un vergu pēcnācējos. Pētīdams sabiedrības organizāciju un malaiziešu vēsturisko atmiņu, autors parāda, kā tiek īstenota politiskā rīcība formālu hierarhisku varas institūtu trūkuma apstākļos un kā politika veidojas ap ikdienas praksēm, piemēram, stāstīšanu, kas vērsta uz cilvēku atturēšanu no atklātām sadursmēm. "Bezpajumtnieki" demonstrē, ka politiskā rīcība var būt stāstījuma forma, bet antropoloģiskā etnogrāfija — instruments, lai saprastu, kā sabiedrības strādā ar sarežģītu vēsturisko pagātni, novēršot iegrimšanu masu vardarbībā.