Grāmata britu psihoanalītiķa Džošua Koena veltīta mūsu attiecībām ar darbu, precīzāk — iekļautajam katrā no mums vēlēšanās nedarboties, kas nemaz nav bezmākoņaina līdzāspastāvēšana ar vēlēšanos strādāt — un gūt panākumus, prestižu, labklājību, — turklāt, kā uzskata autors, ir ne mazāk, bet iespējams, pat svarīgāka, pat noteicoša cilvēkam. Šī vēlēšanās ir pazīstama mums kopš bērnības, kad tā viegli apmierinās, bet mēs mācamies to apspiest un pierodam atdot visas spējas darbam, reizēm aizmirstot, ka dzīve ar to neizsmeļas. Dažreiz rezultāts ir lieli sasniegumi izvēlētajā profesijā, dažreiz — depresija, dažreiz gan viens, gan otrs kopā. Kā rīkoties ar nepieciešamību pēc "nedarba", kuru nav iespējams īstenot pilnībā, bet arī noliegšana, apspiešana sevī ir ārkārtīgi bīstama? Autors meklē pieejas atbildei uz šo, noteikti, neatrisināmo jautājumu savā dzīves pieredzē, savos pacientu stāstos un vairāku izcilo cilvēku likteņos, kuri saskārās ar konfliktu starp darbu un "nedarbu" tuvumā, — Emīliju Dikinsoni, Orsonu Velsu, Endiju Vorholu un Deividu Fostera Vollesu. No autobiogrāfiskiem esejām, psihoanalītiķa piezīmēm un smalkiem novērojumiem par radošuma dabu veidojas šis teksts, ko diktē Džošua Koena vēlme izprast sevi un spējīgs palīdzēt mums šajā procesā.
