Vācu baroka drāmas izcelsme

Valtera Benjamina grāmata «Vācu baroka drāmas izcelsme» (1928) — autoram neatzīta zinātniskajā kopienā disertācija un kopā ar to viens no svarīgākajiem estētiski filozofiskajiem darbiem pagājušā gadsimta. Šeit pilnībā atklājas Benjamina radošā īpatnība, ko Hanna Arendta nosauca par «poētisko domāšanu». Parādību komplekss, ko apsver Benjamins, ir daudz plašāks nekā tas, kas norādīts nosaukumā. Viņu neuztrauc vācu dramaturģijas XVII gadsimtā burts, bet gan tās gars. Baroks Vācijas filozofa analīzē pēkšņi izrādās nevis «aktuāls» kā mūsdienu spogulis, bet viens no iespējamajiem atbildēm — turklāt ārkārtīgi skaidrs un dziļš — uz jautājumiem, kas radušies cilvēkam, kurš ir pārdzīvojis un turpina pārdzīvot traģiskos XX gadsimta notikumus.