Dārzs, Fūrijs, Lojola

Proklamējot autora nāvi, Rolans Barts grāmatā «Dārzs, Fūrijs, Lojola» (1971) pievēršas trīs personību dzīvei un tekstiem, kas nav saistītas savā starpā ne biogrāfiski, ne konvencionālās literatūras un filozofijas vēstures terminos. Apvienojot vienā triptihā nolādēto filozofu-libertīnu de Sadu, lielo utopistu Šarlu... Fūriju un svēto jezuītu Ignāciju de Lojolu, Barts viņus attēlo kā «dibinātājus» valodām — logotetiem, kuri viņu interesē ne kā «izteikumu» autori, bet kā gramatiku veidotājus — rakstīšanas mašīnām, kas iemieso valodas performatīvo spēku. Visām trim runas darbībām nav iekšējā izteiksme, bet tās rada ārējo: telpu, ķermeni, režīmu. Pilī, klosterī, falanstērā lasītājam tiek piedāvāts izjust prieku no teksta — uztvert un piešķirt sev ne tā saturu, bet tajā iekļautās diskursīvās formulas, fantazmatisko kārtību, kas projicēta uz ikdienu,  — dzīvot kopā ar Sadu, Fūriju, Lojolu.