Odesa. Pilsēta, kur jūra smejas ar viļņiem, bet ielas čukst grēka kārdinājumus. Nadja ieradās šeit pēc laimes — bet atrada tikai netīrumus, nodevību un garu ceļu uz dzelmi. Lazars Karmens bez izpušķojumiem attēlo Odesas pagrīdes dzīvi: zagļu patversmes, krogi, kur plūst lēts vīns, un publiskās mājas, kas kļuvušas par pēdējo patvērumu tiem, kam nav kur doties. Sabiedrība sauca prostitūtas par "dzīvu preci", "kritušām radībām", nevēloties redzēt aiz šiem uzlīmes īstus cilvēkus. Bet aiz katra vārda — liktenis: Nadja, Betja, Roza Cigāniete, Saša-Šansonete, Toskā, Cukki, Ksiura Uguns bumba, Sima Uguns... Viņu stāsti saplūst vienotā attēlā par krišanu un izmisumu. Lazars Karmens (īstais vārds — Lazars Osipovičs Korens, 1876–1920) — žurnālists un publicists, kuru sauca par "odesiešu Gorkiju" par dziļu līdzjūtību pret pazemotajiem un nabadzīgajiem. Viņa romāns "Uz dzelmes Odesā" (1904) — priekšgājējs A. Kuprina "Bedrē" un I. Bābela "Odesas stāstiem". Grāmatā iekļauti arī: "Atbilde Verai" (1903), rakstīts kopā ar V. Žabotinski, publicistiskās brošūras "Uzmanieties!" un "Pamostieties!" (1904), ko autors sastādījis Odesas Krievu sieviešu aizsardzības biedrības filiālei — tās ir uzrunas prostitūtām-vieniniecēm un "priecīgo māju" iemītniecēm, kur viņš ne tikai atmasko sistēmu, bet arī piedāvā reālu palīdzību.
