Dzīve ne-Ivanam

Abdulmažids izauga Daghestānas aulā, kur nevienam nebija precīzas adreses, — iedzīvotāju pasēs vienkārši bija norādīts «ciems N». Reiz tur vasarā ieradās gaišmataina meitene Asja, un nākamās pāris nedēļas zēns un meitene ar savām izdarībām netraucēja visai apkārtnei. Asja nevar izrunāt... sava jaunā drauga vārdu un jautā, kā viņu sauc «krieviski». Tā Abdulmažids kļuva par Ivanu. Reiz bērnu izdarības izslīdēja no kontroles: Abdulmažids un Asja aizveda kalnos mutālo akmeņkala dēlu, un zēns tur pazuda. Viss beidzās labi, bet brīnumainā kārtā šis notikums ietekmēja Abdulmažida pašsajūtu: vainas apziņa, vēlme izpirkt sevi atklāja viņam kaut ko jaunu sevī.
Laiks gāja, Abdulmažids aizbrauca no dzimtā ciema, iestājās Maskavas augstskolā un tur pirmo reizi sastapās ar to, ko nozīmē būt atšķirīgam no citiem. «Ivans», — turpināja viņš iepazīstināt sevi, vienlaikus vēlēdamies saplūst ar apkārtējiem un dedzot no kauna par paša nodevību. Abdulmažids kļuva par rakstnieku; debijas grāmatas stāstos viņš apdzīvoja varoņus — cilvēkus, kurus kādreiz bija sastapis mājās, Kaukāzā. Viņi atspoguļojas viņā, un viņš viņos, svešas balsis palīdzēja Abdulmažidam atrast savu. «Dzīve ne-Ivanam» — stāsts par identitātes un aicinājuma meklējumiem, par to, kā ir būt svešiniekam, vientuļam lielajā pilsētā, un par sakņu spēku.